Jau kārtējo reizi skatoties vienu filmu raudāju, nevis tā, ka viena asara nobirst, bet tā riktīgi no sirds. Nezinu kapēc, vai satura dēļ vai vai tāpēc, ka apskaužu tādu mīlestību kā tur. Tādu mīlestību, kurā vieglāk ir nomirt nekā dzīvot bez otra cilvēka. Tādu kur otrs cilvēks ir svarīgāks pa sevi pašu. Sēdēju gultā un domāju....vai tā maz dzīvē var būt, vai arī tikai filmā. Vai maz mīlestība ir arī ārpus filmas. Aizmigu ar asarām acīs un cerību sirdī, ka ir. ka ir viņa un ka tāda arī man zeiz būs.
