svētdiena, 2008. gada 16. novembris


vārdi kā ieslodzīti sēž manī. tie lažas arā no manis, kā no vistingrākā režīma cietuma, bet arā netiek. Kāpēc? vairā nezinu vai vairs neprotu vai negribu rakstīt. nē es gribu. vai dzirdi.....gribu

svētdiena, 2008. gada 3. februāris

ar cerību aizmigu un ceru, ticu, ka tā būs


Jau kārtējo reizi skatoties vienu filmu raudāju, nevis tā, ka viena asara nobirst, bet tā riktīgi no sirds. Nezinu kapēc, vai satura dēļ vai vai tāpēc, ka apskaužu tādu mīlestību kā tur. Tādu mīlestību, kurā vieglāk ir nomirt nekā dzīvot bez otra cilvēka. Tādu kur otrs cilvēks ir svarīgāks pa sevi pašu. Sēdēju gultā un domāju....vai tā maz dzīvē var būt, vai arī tikai filmā. Vai maz mīlestība ir arī ārpus filmas. Aizmigu ar asarām acīs un cerību sirdī, ka ir. ka ir viņa un ka tāda arī man zeiz būs.

otrdiena, 2008. gada 22. janvāris


Nav laika domāt, atcerēties un cerēt. Varbūt beidzot šis lāsts pazudīs? Vēlos to ļoti ļoti ļoti. Bet kam gan tas interesē. Liktenim patīk mani paspīdzināt!

sestdiena, 2008. gada 12. janvāris


ir dienas kad negribas nevienu, neko. Dienās kurās labāk ir nepamosties. Es pamodos un skaitu stundas līdz ši diena beigies. Jūtos sūdīdi, ne tā ka kaut kas sāpētu vai būtu slikti. Tikai negribas neko. Man nav ne labi ne slikti. ir nekā. labprāt kā strauss iebāztu galvuzemē un sagaidītu rītdienu. cerams labāku kā šodienu.

ceturtdiena, 2008. gada 10. janvāris

izsludinu meklēšanu


literatūras stundā jāraksta domraksts par tēmu "Draugus tu atrodi grūtos brīžos". Domāju, kas ir draugi, vai man tādi maz ir un, vai man tādus vajag. Nevaru atbildēt uz nevienu no šiem jautājumiem. Vienmēr kāds piekāš. Bet draugiem jau nevajadzētu tā darīt! no šitā saprotu vienu....jāatrod viens labs, patiess draugs!

sestdiena, 2008. gada 5. janvāris

šī vieta...manu problēmu miskaste


Domāju sals sasaldēs, bet nekā. Laikam arī šim apnicis uzņemties visu problēmu nastu. nāksies vien pašai tās pa vienai izlidināt mēslainē. Nu jau trešo dienu turos, nerunāju, negaidu, un varbūt pat mazliet nevēlos. Cenšos ienīst, bet vai sanāk? Cenšo iegalvot-tā būs labāk, tā ir vienīga izeja...ignorē. Zinu, ka esmu sīka un naiva, bet neko tur padarīt es nevaru, tāda es esmu. Apzinos to vēl jo vairāk, cerot, ka šeit rakstot izmetīšu domas no galvas izmantojot šo vietu kā atkritumu kasti.

Bet varbūt es beidzot esmu pietiekami stipra, lai noturētos...nezinu, bet pagaidām vēl izdodas!

piektdiena, 2008. gada 4. janvāris

-14 un +14 grādu apskats


Kas var saboāt garastāvokli vairāk ka negaršīgs saldējums? Nu vispār diezgan gudri ir ēst saldējumu, kad istabā ir +14 grādi un arā tik pat mīnusā. bet tā bija mana vienīgā cerība uz izdevušos dienu....tā tad šobrīd cerību nav.
man pret šiem termometra stabiņa cipariem īpašu iebildumu nav. Tie pat ir jauki. Tie sasaldē.Tie sasaldēvisu gan zemi, gan mani pašu un ziniet būt tādai sasalušai ir daudz vieglāk. Tā pat kā saldētie produkti ilgāk uzglabājas, bet paliek bezgaršīgi. Tāpat ir arī ar cilvēki. No šiem grādiem viņi sasalst un paliek bezjūtīgi. Tā vieglāk dzīvot.
tie veido manas mīļākās puķes-leduspuķes(varētu arī nosaukt, par šo puķu sēklām, bet nelabi skan, labi lai būtu ledupuķu sēklas).

Divpadsmitos naktīs iet pašosejas vidu un dziedāt . Četros no rīta piezvanīt un pateikt, ka mīlu. Zibens laikā lekāt pa peļķēm un nedomāt par neko. Vasarā agri no rīta rasā skriet pa pļavu. Tā es to iedomājos, tāda ir mana lieliskā dzīve....līdz kurai ir tālu. Es vēlētos, lai ir kāds, kas dara nedomājot. Lai vienreiz aimirst likumus, ka nedrīkst to un to, bet ļaujas paši sev. Es gribu, lai ir cilvēks, kam piezvanīt un nerūnātt....tik lai klausās manā klusumā, lai no elpas skaņas vien vieglāk paliek. Lai kāds nomierina tik paskatoties....ar vienu skatienu izārstē dziļākās brūces.