JĀ pret JĀ

Vienmēr teikt JĀ? varbūt tā arī jādzīvo, lai vēlāk nav jānožēlo kārtējais nē. Varbūt pieņemot visu, kas nāk, beidzot arī saņemšu vēlamo. Beidzot arī pretī teiks JĀ?

sniegs izkūst līdz ar cerībām
izkūst visas nelaimes
aizskalo asaras
tālu prom, lai neatgrieztos
atkausē sirdi no ledus

un rodas atkal jaunas
košākas un spilgtākas
ar prieku un smaidu

ar vēlmi dzīvot un cīnīties
prētīm visiem
un kopā ar visiem
atkal ticēt sev
un iet neapstājoties
jo zinu, ja apstāšos tad uz mūžu

ir beidzot. Šogad pirmo reizi manā logā uzziedāja brīnumu puķe- ledusspuķe. tā nemaksā neko, bet sasilda ar savu aukstumu.

vārdi kā ieslodzīti sēž manī. tie lažas arā no manis, kā no vistingrākā režīma cietuma, bet arā netiek. Kāpēc? vairā nezinu vai vairs neprotu vai negribu rakstīt. nē es gribu. vai dzirdi.....gribu

ar cerību aizmigu un ceru, ticu, ka tā būs

Jau kārtējo reizi skatoties vienu filmu raudāju, nevis tā, ka viena asara nobirst, bet tā riktīgi no sirds. Nezinu kapēc, vai satura dēļ vai vai tāpēc, ka apskaužu tādu mīlestību kā tur. Tādu mīlestību, kurā vieglāk ir nomirt nekā dzīvot bez otra cilvēka. Tādu kur otrs cilvēks ir svarīgāks pa sevi pašu. Sēdēju gultā un domāju....vai tā maz dzīvē var būt, vai arī tikai filmā. Vai maz mīlestība ir arī ārpus filmas. Aizmigu ar asarām acīs un cerību sirdī, ka ir. ka ir viņa un ka tāda arī man zeiz būs.

Nav laika domāt, atcerēties un cerēt. Varbūt beidzot šis lāsts pazudīs? Vēlos to ļoti ļoti ļoti. Bet kam gan tas interesē. Liktenim patīk mani paspīdzināt!

ir dienas kad negribas nevienu, neko. Dienās kurās labāk ir nepamosties. Es pamodos un skaitu stundas līdz ši diena beigies. Jūtos sūdīdi, ne tā ka kaut kas sāpētu vai būtu slikti. Tikai negribas neko. Man nav ne labi ne slikti. ir nekā. labprāt kā strauss iebāztu galvuzemē un sagaidītu rītdienu. cerams labāku kā šodienu.