Divpadsmitos naktīs iet pašosejas vidu un dziedāt . Četros no rīta piezvanīt un pateikt, ka mīlu. Zibens laikā lekāt pa peļķēm un nedomāt par neko. Vasarā agri no rīta rasā skriet pa pļavu. Tā es to iedomājos, tāda ir mana lieliskā dzīve....līdz kurai ir tālu. Es vēlētos, lai ir kāds, kas dara nedomājot. Lai vienreiz aimirst likumus, ka nedrīkst to un to, bet ļaujas paši sev. Es gribu, lai ir cilvēks, kam piezvanīt un nerūnātt....tik lai klausās manā klusumā, lai no elpas skaņas vien vieglāk paliek. Lai kāds nomierina tik paskatoties....ar vienu skatienu izārstē dziļākās brūces.